Pārdomas par mūsu valsts pārvaldes pamatprincipiem un to neesamību

Skatoties uz budžeta pieņemšanas procesu un histēriskajiem aicinājumiem atlaist Saeimu, gāzt valdību utt. man radās vēlēšanās izteikt savu…

Skatoties uz budžeta pieņemšanas procesu un histēriskajiem aicinājumiem atlaist Saeimu, gāzt valdību utt. man radās vēlēšanās izteikt savu viedokli par cēloņsakarībām valsts pārvaldē…
Ņemot vērā modernās pasaules tendenci – nespēja uztvert garus tekstus, mēģināšu cik vien spēju īsi un kodolīgi (tēma pietiekami komplicēta).
Pamatprincipi:

  1. Mūsu valsts pārvaldes sistēma nosaka to, ka, pēc definīcijas, augstākās lēmējinstitūcijas netiek veidotas pēc profesionālā principa (ievēlēti tiek tautas pārstāvji – politikas veidotāji. Politika (grieķu: πολιτικά, politiká — ‘valsts darīšanas’) -politika plašākā nozīmē ietver aktivitātes, caur kurām cilvēki pieņem, uztur un maina vispārējos noteikumus, kas regulē viņu dzīvi. Un to kādi ir politiķi nosaka cik saprātīga un izvērtēt spējīga ir tauta kas viņus ievēl. Ņemot vērā ka politiķus mēs ievēlām balstoties uz savu izpratni (kāda nu kuram viņa ir un diemžēl, lielajam vairumam ir plašas iespējas pilnveidoties….), nevis pēc viņu prasmēm, ir diezgan muļķīgi sagaidīt, ka no politiķu vides nozīmēti ministri sīki un smalki orientējas savas atbildības tēmās– pēc valsts pārvaldes sistēmas koncepta, viņiem jābūt vispārējam priekšstatam par nozari un skaidri definētiem stratēģiskiem mērķiem, kā veidot/uzlabot sistēmas, kas nodrošina mūsu visu dzīvi.
  2. Politiķiem būtu jānosaka virzienus un stratēģiju, kā arī jākontrolē to realizācija. Savukārt politikas tehniskās izpildes aparāts – ministrijas ir tas mehānisms, kuram būtu jārealizē politiķu izvirzītie uzstādījumi. Ministrijas darbu administratīvi vada Valsts sekretārs (faktiski viņu varētu uzskatīt par ministra vietnieku, kam jāvada ministra uzstādījumu realizācija, bez tiesībām pašam ietekmēt politiskus lēmumus). (Tomēr realitātē tauta sagaida, bet ministri cenšas tieši vadīt savas nozares. Patiesībā par to varētu pasmieties, ja no tā nebūtu tik bēdīgas sekas.)
  3. Budžets lielā mērā tiek veidots, kā pamatskolas aritmētikas uzdevuma risināšana -saskaitām, cik naudas varētu ienākt Valsts kasē no nodokļu iemaksām pēc esošās sistēmas. Tad sadalām pa nozarēm cik nu kurai partijai ir ietekme un kurš māk skaļāk “bļaut”. Ja mēs mēģināsim pajautāt – vai ir izstrādāta valsts attīstības stratēģija (kurā ir skaidri noteikti mērķi, kas sadalīti pa soļiem un ietilpst arī izmaksu aprēķini, katram solim, ar pamatojumu, ko tas un kādā termiņā dos valstij), tad labākajā gadījumā dabūsim miglainu atbildi vēlējuma izteiksmē “tā lai mēs dzīvotu labāk”, vai parasti (ja korespondenti neskatās mutē) “Tu te gudri neizrunājies, labāk ar pirkstu virzienu parādi”…. Man tomēr gribētos atgādināt – valsts budžeta sastādīšanai būtu jābūt, valsts attīstības stratēģijā balstīta īstermiņa plāna, attēlojums cipariskā formā, nevis excel tabulu izvērsumi, ko “mēs varam” (iespējams, ka nav jādara tas ko varam, bet jākoncentrējas uz to ko vajag, lai pēc tam varam visu ko vajag…. (atvainojiet par kalambūru)
  4. Diemžēl, jau no 90-jiem ierēdniecība tika veidota pēc principa – iniciatīva ir sodāma, ierēdnim jābūt paklausīgam un precīzi jāpilda dotās komandas (sākotnēji tās nāca, no tā saucamajiem, “oligarhiem” pa tiešo, pēc tam no tiem pašiem “oligarhiem” caur ministriem). Tagad sistēma ir nostabilizējusies un ierēdniecība atražo pati sevi, nepieļaujot gudrāku un ar iniciatīvu/kopsakarību izpratni apveltītu cilvēku nonākšanu sistēmā. Turklāt ņemot vērā, ka katra dokumenta iereģistrēšanai, ielikšanai mapē, vai nosūtīšanai citai ministrijai ir noteikti jāuztur viduvēji atalgots cilvēks, kam tiek dotas visas iespējamās garantijas (veselības apdrošināšanas, apmaksāti ceļojumi utt), nav cerību, ka viņi paši pilnveidosies. Ja jāspēj rakstīt, cik necik sakarīgas atbildes uz iesniegumiem, tad tas jau ir nākamā ranga ierēdnis ar lielāku algu. Bet, ja jāspēj sagatavot tekstus, ko dot ministram…. oooo tad tas jau ir nodaļas vadītājs ar visām privilēģijām…. Protams, ka tas neattiecas uz visiem ierēdņiem, ir arī ļoti reti izņēmumi, bet viņi parasti tiek izspiesti no sistēmas un aiziet biznesā.

Lai šo sistēmu lauztu būtu vajadzīga izpratne par norisēm un griba to mainīt. Protams, ka visa problēma nav ierēdniecībā, lielā mērā problēmas ir tautā, jo mēs savā lielajā vairumā īsti nespējam nodefinēt, ko mēs gribam redzēt politikā. Atbilstoši ievēlētie politiķi lielā mērā ataino tautas izpratni par to kā jāfunkcionē Valstij. Var minēt daudz piemēru šajā sakarā, es ieskicēšu tikai dažus, kas pirmkārt raksturo pat ne politiķu neizpratni, bet gan mūsu pašu izpratnes līmeni:

  1. Konservatīvie JKP (plašāk zināms, kā Bordāna balagāns), gāja uz vēlēšanām ar saukli apkarot korumpantus un palielināt minimālo algu. Lumpeni “pīkstēja” aiz sajūsmas, un Bordāns ar visu varzu tika Saeimā un pēc tam valdībā. Esmu pārliecināts, ka viņa vēlētāji nesaprata (un šaubos, ka saprot tagad), ka nepamatotas minimālās algas celšanai (nenopelnītas naudas iepludināšana ekonomikā), sniedz labumu uz dažiem mēnešiem, pēc tam iestājas sekas – ja minimālā alga ir 600, tad jāsaprot, ka policists, skolotājs, ārsts, medmāsa utt. negribēs strādāt par algu ko saņem apkopēja, pakotājs utt. pēc saraksta. Un ne jau tāpēc, ka mazāk apmaksāto profesiju darbinieki būtu mazāk cienījami kā cilvēki, bet gan tāpēc, ka viņiem savā amatā ir nepieciešama daudz mazāka kvalifikācija. Tas savukārt pavelk inflāciju, kā rezultātā “sajūsminātais” konservatīvo u.c. populistu vēlētājs konstatē, ka papīrīšu maciņā ir vairāk (vai cipari bankas kontā lielāki), bet nopirkt par viņiem var mazāk…
  2. Mūsu valsts, jau desmitiem gadu “cīnās ar ēnu ekonomiku”. Šeit es uzrakstīšu nepopulāru lietu- vienīgais, kas šajā sakarā kaut ko izdarīja, bija A.Šķēle (stipri primitivizējot – samazināja nodokļus un palielināja atbildību par nemaksāšanu, kā rezultātā nodokļu ieņēmumi nevis mazinājās, bet palielinājās). Vis kas bija pēc tam būtībā strādāja uz to, lai nodokļu nemaksāšana/daļēja maksāšana būtu labākais risinājums cilvēku izdzīvošanai.
    a.) Nacionāļi “cīnās par demogrāfiju”, bet vēl arvien, jo vairāk bērnu ģimenē, jo “grūtāk savilkt galus” un tas nav jautājums tikai par pabalstiem (kā to izprot “risinātāji” – vajadzētu paskatīties uz ko iziet nauda ģimenē, bērnu dārzi, skolas, apģērbs, pulciņi, sporta nodarbības utt, un ja risinātu šo, tas papildus visam arī nodrošinātu, ka vecāki ātrāk atgriežas ekonomikā).
    b.) Mums kā motivējošu argumentu izvirza, ka nodokļus jāmaksā, lai varētu saņemt slimības naudas un pensiju… tikai esošā sistēma nodrošina to, ka ja es esmu maksājis nodokļus un man ir salīdzinoši laba pensija, tad valdības lēmumi (visādas helikopternaudas, nepamatota minimālās algas celšana utt.) rada situāciju, kur (ar visu ilūziju par godīgu pensiju indeksāciju) jau pēc 5+ gadiem es zaudēju pusi no savas pensijas vērtības, bet tuvojoties gadiem 15 (ja tik ilgi nodzīvošu), būšu jau uz minimālās pensijas sliekšņa un cīnīšos par izdzīvošanu. Turklāt es nesaku, ka kritiskā situācijā nevarēja izmantot helikopternaudu, tomēr, ja tas tika atzīts par nepieciešamu, tad vismaz šī lēmuma sekas vajadzēja pensijā indeksēt pilnā apmērā (ja jau gribam to izmatot kā motivatoru nodokļu maksāšanai).

Negribu šo prātojumu izvērst līdz bezgalībai – šādus muļķības piemērus varētu uzskaitīt ĻOTI daudz, praktiski pa visām nozarēm (sākot no medicīnas un iekšlietām, un beidzot ar satiksmi un izglītību). Galvenais, kam gribēju pievērst uzmanību ir nepieciešamība saprast, kā funkcionē valsts, kas no mums šajā sakarā ir atkarīgs (kādus politiķus izvēlamies) un par ko ir vērts cīnīties. Bez tā, visi stāsti par to, ka Kariņš, Bordāns vai kāds cits politiķis, vai arī visa Saeima ir jāatlaiž ir bezjēdzīgs – jāsāk no sevis, pretējā gadījumā nākamā Saeima būs tāda pati vai vēl sliktāka. Es nedomāju, ka mums vis ir zaudēts un nekas neizdosies. Gribētos jau ka vis atrisinās ātri, bet mūsu paaudzes kļūda ir, ka netika veikta lustrācija un neuzstājām uz deokupāciju (veltīgi cerējām, ka var atrisināt pa labam), kas nobremzēja attīstību un ļāva vecajiem komunistiem un čekistiem izaudzēt jaunu paaudzi “pēc sava ģīmja un līdzības”. Šobrīd arī 40+ paaudze ir ietekmēta un ir maz cerību, ka viņi spēs tuvākajā laikā atbrīvoties un domāt kā brīvi cilvēki. Tomēr es ceru uz paaudzi, kam tagad ir 14-25 gadi. Viņi psiholoģiski būtiski atšķiras no mums, kas ļauj cerēt ka viņi spēs saprast pamatlietas un sakārtot savu valsti.

Latvijas pilsonis,patriots Gunārs Kandis

Total
0
Shares
Related Posts