Man jau labu laiku krājas vēlme noprecizēt dažas, mums visiem, eksistenciāli svarīgas lietas: jābeidz cerēt uz normālu Krieviju, ar kuru, pārskatāmā nākotnē, varēs sadarboties un uzturēt normālas kaimiņattiecības. Tas izriet no tā, ka Krievija ir koloniāla valsts un visa tās teritorija (atskaitot salīdzinoši nelielu teritoriju ap Maskavu) ir iekarotas un tiek turēta kopā ar varu. Pat vis “demokrātiskākie” Krievijas politiķi, neizskata iespēju veidot krieviju kā federālu valsti, kas respektē citas tautības un to izvēli, meklē veidu kā ieinteresēt tās veidot kopējām interesēm atbilstošu valsts formātu. Krievija tiek turēta kopā ar spēka struktūru palīdzību, vēlēšanu procesa imitācijas falsificēšanu un masētu melu plūsmu. Līdz ar to, lai turētu kopā iekarotās teritorijas un tur dzīvojošās tautas, centrālajai varai ir pastāvīgi jādemonstrē savs spēks (tai skaitā apdraudot un iekarojot kaimiņu valstis). Tas būtībā ļauj saprast to, ka mums darīšana ir nevis ar Putina Krieviju, bet gan ar Krievijas Putinu. No šī izriet trīs secinājumi:
- Ir nopietni jāstiprina iekšējā drošība un aizsardzības spējas (tai skaitā jāveic nopietna iekšlietu struktūru personāla sijāšana izvērtējot lojalitāti mūsu valstij)
- Nav jēgas atbalstīt “labos krievus” – viņi ir pret putleru nevis pret sistēmu kā tādu. Viņu mērķis nav mainīt Valsts uzbūvi vai attieksmi pret apkārtējo pasauli, viņu mērķis ir mainīt vienu vadoni pret citu, kas būs nosacīti labāks (tik daudz neapspiedīs medijus, nesēdinās cietumā par nevainīgu nepiekrišanu kādam varas lēmumam utt), viņi (tai skatā pat “īpašais opozicionārs” Navaļnijs) vēlas saglabāt “diženo krieviju”, ar visu no tā izrietošo, un uzskata par normālu, tiesības skatīties uz pārējo pasauli (it īpaši mazākām Valstīm) “no augšas”, ar pārākuma sajūtu, jo viņi taču ir “diži”
- Jābeidz cerēt (it īpaši politiķiem) uz leiputriju, ko varētu nodrošināt banku sektors un tranzīts. Jāsāk pārorientēt ekonomiku un galvenais izglītības sistēmu uz augsti tehnoloģisku ražošanu. Iemesls tam ir vienkāršs – Rietumu pasaule (kuras sastāvdaļa mēs esam), it īpaši Eiropas Savienība, ļoti lēni, bet neatgriezeniski sāk saprast, kas ir Krievija un kā rezultāts, atsakās no sadarbības ar to. Tas nav viegls un ātrs process, bet ja tas ir sācies, tad turpināsies un atpakaļ to pagriezt būs daudz, daudz grūtāk, jo tagad vēl ļoti ilgi Rietumu pasaule vairs īsti neuzticēsies Krievijai. Šāda pamatvirziena maiņa prasīs daudz laika un spēka, bet reāli citu variantu nav.
Tāpat mums ir ļoti nopietni jāpārskata nelatviešu integrācijas politika. Un lielākā problēma ir mūsos – reizi par visām reizēm jāsaprot, ka nav nekādas citu tautību Latvijas iedzīvotāju grupas. Latvijā ir pamatnācija un krievu, baltkrievu, ebreju utt. izcelsmes Latvijas pilsoņi, kas ir tiesīgi un dažādi atbalstāmi uzturēt savu kultūru, lietot savu senču valodu sadzīvē, bet tie, kas šo svešo kultūru un valodu mēģina uzspiest sabiedriskajā telpā, uzskatāmi par okupantiem vai to pēctečiem (tāpat var būt arī PSRS pārkrievošanas politikas augļi). Pašiem priekš sevis ir jāsaprot, ka neviena no šīm grupām nav pāraudzināma – viņas ir klaji naidīgas un Krievijas koloniālo politiku atbalstošas. Izglītība tikai Latviešu valodā ir solis pareizajā virzienā, taču ar to ir daudz par maz, mums pašiem jāiemācās, ka pāriet uz citu valodu (Angļu, Vācu, Franču, krievu vai kādu citu) ir attaisnoti tikai komunikācijā ar ciemiņiem (labākais piemērs ir Ukrainas bēgļi un tūristi). Pie šādas attieksmes mēs ļoti ātri sapratīsim, kurš ir kurš – kurš ir mūsu sabiedrības loceklis, bet kura atrašanās šeit ir nevēlam un jāuztver kā problēma, kas jāatrisina.
