Mēs esam kaut kādā naivumā iepriekš dzīvojuši

Neviltots prieks un zināms pārsteigums, ka sarunai ar Dieva Suņiem ir piekritusi Izglītības un zinātnes ministre Anita Muižniece…

Neviltots prieks un zināms pārsteigums, ka sarunai ar Dieva Suņiem ir piekritusi Izglītības un zinātnes ministre Anita Muižniece (Konservatīvie). Pārsteigums, jo mums ar JKP tādas, savdabīgas attiecības, mēs viņus kritizējam, viņi protams ļoti božās.

Sveika!

Sveiks! Neslēpšu, ka arī man bija pārsteigums par uzaicinājumu.

Šogad, 3. jūnijā apritēs tikai gads, kopš Tu ieņem šo amatu, pareizi?

Jā, taisnība.

Ievadam, kur Tu smēlies drosmi, uzņemties izglītības nozares politisko vadību, kas Latvijā, problemātikas ziņā, seko medicīnas resoram, turklāt, to izdarīji Covid-19 problēmu epicentrā?

Te laikam būs divas daļas atbildei. Droši vien, vislielāko lomu spēlēja tieši fakts, ka pandēmijas laikā es nekādi nespēju saprast un pieņemt valdības lēmumu par tik ilgu skolēnu turēšanu attālinātajās mācībās. Ne kā pedagogs, ne kā divu pirmklasnieku un 7. klases skolnieces mamma. Es joprojām uzskatu, ka tā bija milzīga kļūda. Tas bija izšķirošs faktors manai izvēlei, jo ticēju, ka spēšu pārliecināt, ka tā turpināt nedrīkst. Otrkārt, tas ir visai loģiski, ņemot vērā, ka tieši izglītības joma ir tā, par ko domāju gan pamostoties, gan gulēt ejot. Un bieži jau varam kritizēt, stāstīt, kā lietas darāmas, bet pašam izdarīt – tas ne visiem ir pa spēkam.

Par attālinātām mācībām – taisnība, tā bija “maza ellīte” bērniem. Socializēšanās aspektā un mācību kvalitātes ziņā. Vecākiem arī bija ļoti smagi. Daudziem bija/ir skepse, ka Tu izglītības lauciņā neesi milzis, proti pieredze pašai maza, un lēciens no Daugmales pamatskolas uz ministres posteni ir iespaidīgs, lai neteiktu vairāk. Šis aspekts Tevi pašu nemulsināja?

Zini, 2018. gadā, kad pirmo reizi tiku minēta, kā iespējamā kandidāte uz šo amatu, man drosmes īsti nebija. Savukārt, šoreiz īsti nebija šaubu. Un skaidrs, ka skepse bija (es pat esmu pārliecināta, ka kādam tā ir joprojām), bet, redzi, tu pats jau arī saki – pieredze pašai maza… un te jautājums, ko katrs ar to saprotam? No vienas puses, jā, skolotājas amatā pieci gadi nav daudz, vienlaikus pirms nokļūšanas pedagoģijā, esmu savu karjeras pieredzi veidojusi starptautiskā uzņēmumā, izcilu vadītāju komandā, pati esmu vadījusi uzņēmumu, turklāt izglītības jomā – studējot gan bakalaurā, gan maģistrantūrā ar sirdi un dvēseli. Un tā ir milzu atšķirība, vai cilvēks kaut ko mācās tikai, lai iegūtu diplomu, vai dara to tāpēc, ka tiešām interesē un vēlas izprast, kā sistēma strādā, apstākļus, kāpēc tā ir veidojusies tieši tāda, kādu to redzam šodien. Un visbeidzot – vai kādā ministrijā ir kāds “ideālais” ministrs? Kāds par jaunu, kāds par vecu, kādam “ne tāda” izglītība, kādam tās vispār trūkst… Arī man ir stiprās puse, ir arī vājās, bet padarītie darbi laikam labāk runā par cilvēku priekšstatiem.

Mani interesē šāda nianse. Saeima Anitu apstiprina par ministri, Tu ierodies ministrijā un sāc pildīt savus darba pienākumus. Vai tiek mainīta komanda, amatpersonas?

Jā, faktiski katrs ministrs nāk ar savu biroja komandu. Manā birojā gan viena no darbiniecēm turpina darbu kopš iepriekšējās ministres termiņa. Vēlākajos mēnešos ministrijā nomainījās valsts sekretārs. Bet tā – praktiski – pirmā nedēļa ir tāda, kad vēl katram reāli jāsaprot, kas un kā notiks, jāiepazīst ministrijas (man gan te bija zināmas priekšrocības, ņemot vērā, ka jau iepriekš gadu biju strādājusi IZM) ikdiena.

Kam ministrijās ir lielāka teikšana un vara – ministram vai valsts sekretāram?

Atkarīgs no ministra. Mums ar valsts sekretāri ir ļoti laba sadarbība un ir sajūta, ka strādājam komandā. Ministram, manuprāt, galvenais uzdevums ir “neizšķīst sīkumos”, un droši vien, ja ministram ir cita tipa personība, bet ierēdniecībai – vilkme, ministrs var “pazust sīkumos”. Patiesībā ministra uzdevums ir identificēt prioritātes, galvenās līnijas un virzienus, pie kā strādāt, bet kā tieši to izdarīt, tas ir ierēdņu uzdevums. Bet, lai tas izdotos, jābūt labai sinerģijai starp ministru un valsts sekretāru.

Ķeramies “vērsim pie ragiem”. 25.februāri Tu paziņoji, ka jāliek punkts izglītībai krievu valodā valsts finansētās skolās. Nacionālās apvienības politiķiem sākusies panika (tā Abrenē runāja), jo viņiem liekas, ka Latvijā nacionālā domāšana ir viņu “intelektuālais īpašums”. 28.februārī viņi paziņoja, ka esot jau gatavs likumprojekts, lai izglītībai krievu valodā Latvijā, pieliktu punktu. Cik tālu mēs esam ar šo valstisko problēmu šodien?

Pirmkārt, politiķiem, jo īpaši tiem, kuri bijuši pie varas vairākus politiskos ciklus, ir kaut kā “dīvaini” kādam jautājumam mēģināt piekarināt birku “vienas partijas intelektuālais īpašums”. Otrkārt, šis jautājums bija mūsu partijas priekšvēlēšanu programmā, tāpēc jebkādam sašutumam par manu paziņojumu, manuprāt, vispār nevajadzēja būt. Bet par lietu – aprīlī plānojam MK izskatīt likuma grozījumus, lai tos varētu nodot Saeimai un tā, savukārt, varētu tos apstiprināt vēl šī gada pavasara sesijā.

Kāds plāns, ko paredz šis likumprojekts?

Trīs gadu laikā, sākot no 2023.gada atteikties no mazākumtautību programmām. Lietuviešu un igauņu skolās, piemēram, jau tagad īsteno visu programmu latviešu valodā. Viņi papildus nodrošina iespēju apgūt dzimto valodu, attiecīgi – lietuviešu vai igauņu. Visi mācīsies vienu programmu visās skolās latviešu valodā, bet saglabāsies iespēja, piemēram, atsevišķa moduļa veidā apgūt kādu citu valodu.

Ko nozīmē trīs gadu laikā?

Tas nozīmē, ka 2023./2024. mācību gadā skolēni 1., 4., 7. klasē mācīsies pamatizglītības programmā; 2024./2025.mācību gadā 1.,2., 4., 5., 7., 8. klase un no 2025.gada pilnīgi visi. Tas pats attiecas arī uz pirmsskolām.

No 2023. gada 1. septembra tā saucamajās “krievu skolās” 1. klasēs vairs nebūs mācības krievu valodā?

Jā. Ne pirmajās, ne ceturtajās, ne septītajās.

Bet ne otrajās, trešājās, piektajās un sestajās klasēs?

Jā. Te gan svarīgi atgādināt, ka mazākumtautību skolās jau šobrīd no 1.-6.klasei vismaz 50% mācību satura notiek latviešu valodā (7.-9.klasēs vismaz 80%).

Tad kāpēc šāds algoritms? Kāpēc ne visas klases uzreiz?

Tāpēc, ka tiem bērniem, kuri ir, piemēram, šogad uzsākuši mācības pie 50:50 proporcijas, ir nepieciešams pārejas periods (iepriekšējās valodu reformas laikā uz pārejas perioda nepieciešamību norādījusi arī Satversmes tiesa). Ir nepieciešams arī atbilstoši sagatavot pedagogus. 

Ja man jautātu kā Latvijas pilsonei, emocionāli es arī teiktu – jau no šodienas. Bet mēs nedrīkstam aizmirst, ka iepriekšējās valdības ir izveidojušas šo sistēmu, kāda tā ir 30 gadus pēc neatkarības, kur mēs esam pēc būtības sašķirojuši bērnus pēc ģimenē lietotās valodas. Un, jā, valsts – nevis bērni – ir atbildīga par šo neizdarību. Arī pedagogus ir nepieciešams sagatavot.

Kas attiecas uz valsts lomu, tā ir fantastiska tuvredzība, kura mijās ar valsts nodevību. Divas paralēlas izglītības valodas veido divas kopienas, divas sabiedrības, kuras agri vai vēlu var nonākt savstarpējā konfliktā, ko šobrīd var izteikti redzēt Ukrainas kara ēnā. Var saprast un pieņemt visādas politiskās kļūdas un neizdarības, bet šī ir kliedzoša. Nacionālais gļēvums, lai neteiktu vairāk

Tieši tā. Un arī man nav skaidrs, kāpēc to neizdarīja deviņdesmitajos. Turklāt tad to vispār bez liekiem jautājumiem varētu izdarīt uzreiz – vienā dienā. Mēs esam kaut kādā naivumā iepriekš dzīvojuši, bet domāju, ka, ja tagad šo neizdarīsim… man pat, godīgi sakot, bail domāt…

Atkāpe, kāpēc, Tavuprāt, Nacionālā apvienība nekad nav uzņēmusies vadīt izglītības resoru, kas pēc politiskās loģikas viņiem ir pašsaprotami jādara?

Man politiskās “virtuves” pieredze nav tik plaša, lai zinātu patiesos iemeslus…Bet par politisko loģiku – manuprāt, jāuzņemas vadīt joma, ja zināms, kas jāizdara, kā to izdarīt, un ir cilvēks, kas to arī izdarīs.

Šodien koalīcijā pārejai uz latviešu valodu ir dzelžains atbalsts, vai ir partijas, kuras to īsti neatbalsta?

Atbalsta visi. Un tas ir signāls, ka mēs, kā valsts, esam pamodušies.

Kāda šobrīd ir situācija ar Ukrainas kara bēgļu bērniem. Jautājumus par viņu izglītību risina valsts, ministrijas personā, vai pašvaldības?

Šobrīd Latvijā ir ieradušies gandrīz 5000 bērni no Ukrainas. Mēs cieši strādājam kopā ar pašvaldībām, tāpēc izdalīt tikai vienu atbildīgo nebūs iespējams. Pašvaldības ir apzinājušas savu skolu kapacitātes un attiecīgi pēc tam, kad ukraiņi atraduši dzīvesvietu, pašvaldība piedāvā izglītības iespējas – skolas, bērnudārzus. Valsts no savas puses skolas nodrošina ar papildus finansējumu pedagogu atalgojumam – 257 eiro mēnesī par katru bērnu, kā arī vienreizēju maksājumu 50 eiro apmērā mācību līdzekļu komplektam. Tāpat gatavojam materiālus latviešu valodas apguvei, tulkojam pārbaudes darbus ukraiņu valodā, lai šī gada noslēguma klasēs esošie skolēni varētu noslēgt izglītības posmu. Kopumā Latvijas izglītības sistēma ir spējīga uzņemt līdz 23 tūkstošiem bērnu.

Sabiedrību ļoti satrauca fakts, ka šos bērnus varētu sūtīt skolās ar krievu valodu, kur viņi varētu saskarties ar naidu un neiecietību, pat no pedagogu puses. Par šo tiek domāts, risināts? Jo būsim reāli, tā saucamie “labie krievi” savas atvases sūta latviskās skolās un dārziņos, jo redz tam nākotni.

Jā, šis jautājums plaši tika apspriest arī koalīcijā. Attiecībā uz šo gadu, saprotot, ka viņi visi cer, tic, ka tūlīt, tūlīt atgriezīsies Ukrainā, viņiem ir iespēja izvēlēties mazākumtautību skolu. Tās nav tikai t.s. “krievu skolas”, ir arī poļu, ebreju, lietuviešu u.c. Un tas, galvenokārt, ir saistīts ar viņu pašu vēlmi un bažām par valodas barjeru. Pašvaldībām jau marta sākumā nosūtīju vēstuli, ka primārajam piedāvājuma ir jābūt skolai latviešu valodā, bet daļa vecāku tiešām izvēlas mazākumtautību skolas. Proporcionāli šobrīd izvēle ir puse uz pusi. Liels īpatsvars starp mazākumtautību skolām, protams, ir Ukraiņu vidusskolai, kas uzņēmusi vairāk nekā 125 bērnus. Nākamajā mācību gadā, kad mēs jau saprotam, cik daudz bērnu ir uz ilgtermiņa palikšanu, visticamāk, mācību iespējas būs tikai latviešu plūsmā.

Līdz ministrijai ir pienākuši signāli par kaut kādām problēmām šiem bērniem mūsu skolās?

Nē. Arī es pati esmu bijusi bēgļu uzņemšanas centrā, ar pašvaldībām, skolām regulāri komunicējam. Ukraiņu bērni tiek ļoti labi uzņemti mūsu skolās.

Vai Covid-19 un nevēlēšanās vakcinēties mūsu izglītības sistēmai atņēma daudz pedagogus?

Daļa pedagogu aizgāja, jā, taču kopumā vakances skolās ir 1,96%. Salīdzinot, piemēram, ar citām nozarēm, tas ir ļoti mazs skaits, bet taisnība, ka ir atsevišķas skolas, kur darbu pametušo īpatsvars ir lielāks. Bet Latvijā ir viena no zemākajām skolēnu proporcijām uz vienu skolotāju. Šādas situācijas, kad cilvēki izvēlējās pamest darbu, nav jau tikai skolu problemātika.

Tavi lielākie izaicinājumi ministres amatā līdz rudenim – 14.Saeimas velēšanām?

Pabeigt izstrādāt jauno pedagogu atalgojuma finansēšanas modeli, pieņemt valsts valodas reformu un sniegt skaidru vīziju par izglītības nozares attīstību nākamajiem 15 gadiem.

Vai Konservatīviem ir labas izredzes nākamajās Saeimas vēlēšanās? Sociologi it kā rasē tumšu bildi.

Uz iepriekšējām Saeimas vēlēšanām bilde bija ne tikai tumša, bet neiespējama, tāpat arī ārkārtas Rīgas domes vēlēšanās… Laiks rādīs. Mūsu uzdevums – godīgi strādāt.

Nobeigumā nevaru nepajautāt, vai sen un cik daudz brauc ar moci?

Ja pareizi atceros, būs piektā sezona, lai gan saistībā ar pagājušā gada 3.jūnija notikumiem, pagājušo sezonu var teju norakstīt. Par biežumu – pirmajā gadā, kā jau visi, braucu ik vakaru, tad ar katru gadu mazliet mazāk, bet līdz Vācijai esmu tikusi.

3.jūnijā kriti?

Nē, kļuvu par ministri un laika pietrūka.

Tā nav piedodama atruna. Paldies Tev par Tavu dārgo laiku, kuru mums veltīji, paldies par šo sarunu. Cerams, ka neskatoties uz 3.jūnija notikumu, kādu apli ar Dieva Suņiem šovasar izbrauksi?!

Apsolu! Un paldies arī jums!

Total
0
Shares
Atbildēt
Related Posts