24.02.2022. sākās karš Ukrainā, bet jau 4 stundas vēlāk, Latvijā piezemējās ASV lidmašīnas ar amerikāņu karavīriem, lai “ja nu kas”, palīdzētu latviešiem

Šķiet īstā laikā uz sarunu/čatu esam aicinājuši bijušo Aizsardzības ministru Arti Pabriku. Neviltots prieks, ka nebija lepns un…

Šķiet īstā laikā uz sarunu/čatu esam aicinājuši bijušo Aizsardzības ministru Arti Pabriku. Neviltots prieks, ka nebija lepns un atrada laiku, ko veltīt DS sekotājiem.

Sveiks, Arti!

Esiet sveicināti un paldies par uzaicinājumu

Kāpēc tagad un kāpēc Tu?! Nav noslēpums, ka esam Tevi kritizējuši, jo pēc mūsu pasaules uztveres, Tu likies par skaļu Aizsardzības ministram, taču šodien Latvijā nav otra politiķa, kurš tik ilgstoši būtu strādājis aizsardzības resorā. Mūsuprāt ar Tevi saturīga saruna sanāks tieši aiz politiskās arēnas, kur nokļuvi pēc 14.Saeimas vēlēšanām. Kā Tev šodien klājas?

Pēc vēlēšanām man dzīve, protams, ir strauji mainījusies un cenšos tai pielāgoties. Dienas ritms ir manījies, aprodu ar to, plānoju jaunas prioritātes, sāku darīt iekavētos darbus mājās, cenšos uzlabot veselību, īsi sakot, piemērojos jaunajiem apstākļiem, kuri no manis neprasa vairs tādu valstisku atbildību.

Vai Tev tagad galvā nezogas pārdomas: “nevajadzēja pamest “Vienotību” ?

Miamoto Musaši ir mācījis, ka nekad nevajag nožēlot izdarīto. Bet, ja man būtu jāanalizē manas politiskās izvēles, tad šo soli es sev nepārmetu. Kapēc? Vienotība bija tā partija, kura pēc pēkšņās Dombrovska demisijas mani piespieda aiziet no aizsardzības ministra amata 2014. gadā. Vienotība man nekad nebūtu devusi iespēju arī tagad būt gandrīz 4 gadus Latvijas aizsardzības ministram un līdz ar to nebūtu bijis arī tas darbs, kuru es ieguldīju Latvijas drošībā šajos pēdējos 4 gados. Es neietilpu Vienotības plānos, tādēļ es to nenožēloju.

Manuprāt A/Par zaudēja vēlēšanās dēļ ļoti neveiksmīga darba veselības sektorā un kampaņa jums bija izplūdusi, Tevi kā lokomatīvi vēlu “lika galdā” un jums ar “Konservatīvajiem” bija viena kopīga kļūda, mazākajai Saeimas frakcijai ļāvāt sevi vadīt 4 gadus. Ko Tu par šo zaudējumu saki?

Bija virkne kļūdu, dažas tika ieliktas jau pie apvienības “dzimšanas”, citas bija tīri taktiskas kļūdas. Ja 2018.gada vēlēšanās apvienība ar PAR deva pienesumu, tad tagad tā bija kā akmens kaklā. Kovid taktikā bija daudz kļūdu, gan no VM puses, gan no valdības puses, bet premjeram izdevās izvairīties no atbildības. PAR arī kampaņas laikā uzstāja uz 2 premjera kandidātiem ( kas ir neloģiski) gribēja atsevišķu vēlēšanu kampaņu Rīgas un Kurzemes apgabalos, kur kampaņa praktiski nebija un bija liels zaudējums, tikai ap 3% balsu. Uzlika savus veto, piemēram, iekšlietu ministra izvēlē utt. MK iekšienē nedevām pietiekamu pretsparu Kariņa iniciatīvām un dabujām par to atbildēt. Arī Rīgas LA frakcijai bija un ir trūkums ar labu komunikāciju un pašā vēlēšanu kampaņā bija latviešu sabiedrībai stila ziņā nepieņemama Kariņa kritika reklāmas rullīšos. Tas protams nav viss, bet ja gribam būt paškritiski, tad šīs lietas nāk prātā.

Bet Tu nepadodies un acīmredzot Tev ir vīzija, ka partijai Attīstība Tavā, J.Pūces un I.Ijaba vadībā ir nākotne Latvijas politikā?

Pēc kritieniem un zaudējumiem jāmāk piecelties. Protams, politikā tas ir sarežģītāk nekā dažās citās dzīves jomās, jo ne visas lietas ir atkarīgas no tevis. Daudz kur rezultātu diktē sabiedrības viedoklis, pieņēmumi, stereotipi, mediju un soctīklu loma. Es domāju, ka partijai ir vieta Latvijas politikā, jo mums joprojām ir gan idejas gan spēks un vēlme tās īstenot. Jautājums ir, vai Latvijas sabiedrība man un kolēģiem dos iespēju to darīt?

Manuprāt, jums un arī citām partijām ir problēmas ar paškritiku, tas ir klupšanas akmens. Otrkārt, šai “politikas spēlē” ir jābūt principam- partijā biedrs sataisa sūdus, iet no politiskās skatuves nost pats, bet jūs slīcējus glābjat un tie jūs pašus norauj atvarā. Kaut kā tā…

Ar paškritiku ir problēma visiem, gan cilvēkiem, gan partijām. Bieži jau ir arī tā, ka citiem problēmas redz, kamēr sev to pašu piedod. Ir, protams, arī jautājums par soda adekvātumu. Man tomēr šķiet, ka jādod iespēja arī tiem kuri ir kļūdījušies, jo neviens no mūsu sabiedrības nav tik morāli tīrs kā maza bērna asara. Bet nu labi, nestrīdēsimies.

Ķeramies pie galvenā- Latvijas aizsardzība. Tu zini mums ļoti mīļu Zemgusa Zaharāna karikatūru par 3 siventiņiem ?

Karikatūru uzteiz atmiņā neatsaucu gan.

Vai šāda nav bijusi mūsu aizsardzības politika līdz 2014.gadam?

Domāju ka ne īsti, jo 2010-2014. gados igauņi bija vienīgie ar 2% aizsardzības budžetu. Lietuviešiem bija ļoti līdziga problēma ar Latviju. Mēs izdzīvojām ar to naudu, kas tika atvēlēta aizsardzībai. Igauņu siventiņš būtu jāliek vislabākajā mājā, tajos laikos, pārējie divi apmēram vienādās. Bet, nu mums latviešiem piemīt zināms mazohisms.

Manuprāt ļoti spilgts piemērs ir NBS un Zemessardzes formastērpu pikseļa evolūcija. Mēs tikai padsmitajos gados tuksneša krāsas pikselim pielikām zaļo krāsu un tikai 2020.g. ieviesām formas tērpu, kura pikselis atbilst mūsu klimatam. Vai tas neliecina, ka visa mūsu aizsardzības politika bija apmēram šāda- piedalīsimies NATO misijās, tam turēsim mazu, profesionālu armiju un NATO par to mūs sargās?

Hm. Par tiem pikseļiem ir dažādi viedokļi. Kad uzdevu līdzīgu jautājumu, man paprasīja, vai esmu redzējis zaļu briedi? Tomēr lopiņš ir grūti saredzams dabā, bez tam, mūsdienu kaujas bieži norit pilsētvidē. Kas attiecas uz jautājuma būtību- lielā mērā jā, 90-to gadu beigās un vēlāk ne NATO, ne pašu plānošana nespēja iedomāties tādu karu, kā pašreiz Ukrainā. Globālie izaicinājumi bija Irāka, Afganistāna, terorisms, Āfrika. Rietumu pasaule domāja par šiem izaicinājumiem un kolektīvi atbruņojās. Praktiski palika nespējīgi. Arī Latvijā, 2010. gadā, kad pirmo reizi kļuvu par aizsardzības ministru, bija neiespējami gūt finansiālu atbalstu armijai, jo ne MK, ne pilī neviens nespēja iedomāties šāda tipa uzbrukumu Latvijai. Sabiedrībā un MK nebija izpratnes, kas ir NATO un ko tā var darīt.

Skaidrs, ka Ukrainas karš visiem acis iepleta ne pa jokam. Kad tas notika pie mums? 2014.g. ar Krimas aneksiju vai 2022.g. 24.februārī? Proti, kad Latvija saprata, ka kara draudi ir absolūti reāli?

Domāju, ka acis reāli atvērās tieši 2014. gadā, bet, lai uzbūvētu kaujasspējīgu armiju, industriju, civilo aizsardzību utt., ir nepieciešams ilgs laiks.

Vai NATO plāni kopš 2022.gada 24.februāra, attiecībā uz Baltijas valstu aizsardzību ir radikāli mainījušies, vai koncepts principā ir palicis tas pats- jānoturas 72h pašiem? Nekādas detaļas neprasu, bet piekritīsi, aizsardzība attiecas uz mums visiem un katru, tāpēc Latvijas pilsoņiem ir jābūt saprašanai, kas notiks X stundā.

Es NATO plānus ļoti komentēt nevaru, bet ja esam loģiski, tad jāsaprot, ka visi plāni tiek uzlaboti patstāvīgi, visu laiku. Kas attiecas uz 72h, tas ir no krīžu vadības pieņemts laika nogrieznis, kad jebkura sabiedriska sistēma piemērojas jaunajiem apstākļiem. Tas nenozīmē, ka sabiedrotie šajā laikā nespēs mums sniegt palīdzību.

Piemēram, 24.02.2022. karš sākās plkst. 4.00, bet jau 4 stundas vēlāk Latvijā piezemējās ASV lidmašīnas ar amerikāņu karavīriem, lai “ja nu kas”, palīdzētu latviešiem. Protams, mums ir svarīgi, lai šeit uz vietas būtu vairāk sabiedroto, lai nevajadzētu gaidīt pat 4h, tādēļ arī Madrides NATO samita laikā bijām pat nepieklājīgi, bet “spiedām” uz brigādes līmeņa klātbūtni. Pieprasīju šo lēmumu rakstiski Latvijai apstiprināt.

Šobrīd Zemessardze, iedzīvinot NATO komandsistēmu un kā piemēru ņemot ASV Nacionālo gvardi (konkrēti Mičiganas štata), būtībā ir izveidota kā rezerves “regulārā” armija ar atsevišķām atbalsta funkcijām, bet Ukrainas karš parādīja, kāda nozīme ir teritoriālās aizsardzības vienībām, kas neizslēdz arī ZS ietvaros atsevišķu bruņoto spēku atbalsta vienību veidošanu (t.sk. speciālo uzdevumu vienības, ko vajadzības gadījumā var izmantot gan ZS, gan NBS komandieris). Vai Valsts aizsardzības konceptā ir domāts par Zemessardzes pārveidošanu par teritoriālās aizsardzības struktūru (kā tas bija tās pirmsākumos), bet, saglabājot pakļautību NBS komandierim un atbilstošu NATO standartiem komandstruktūru?

Kā es to redzu, tad šādas vienības ZS tiek veidotas, ne tikai ātrās reaģēšanas vienības, bet arī kibervienības. ZS plānos ir arī daudz spēcīgāka bruņojuma apgūšana. Tomēr, tagad ZS attīstība ir jāredz ņemot vērā topošo valsts aizsardzības dienestu. Visā visumā ZS ir spējīga reaģēt ātrāk nekā līdzīgas struktūras Igaunijā. Pēdējos 5 gados plānošanā ir veiktas lielas izmaiņas.

Valsts aizsardzības dienests. DS ir par to ar “visām četrām”. Paši to esam to izgājuši, viegli nebija, bet atmiņas tikai ar plusu. Tu vēl relatīvi nesen visus, kuri runāja par VAD sūtīji stāties Zemessardzē un pēkšņi kā apgaismība Tev atnāca, viedoklis izmainījās par 180 grādiem. Kas notika?

Man bija daudz šaubu ilgāku laiku vairāku iemeslu dēļ, bet es nekad neesmu bijis pret VAD principā, mana pozīcija bija balstīta uz pieņēmumu, ka nevajag sistēmu mainīt, kamēr tā nav sevi izsmēlusi, jo jebkuras sistēmiskas maiņas prasa laiku un mēs kopš 2014. gada “cīnāmies” ar laika trūkumu. Protams, arī 2022. gada februāris “palīdzēja” svaru kausiem nosvērties par labu šim dienestam. Pirms tam, un arī tagad, jau nav to brīvo finansiālo līdzekļu šim dienestam. Krievijas mežonīgais uzbrukums pierādīja, ka jādara viss, lai aizsargātu mūsu neatkarību un laika ir maz. Jau mēnesi pirms Krievijas uzbrukuma lūdzu valdībai un parlamentam palielināt aizsardzības budžetu līdz 2,5%, tas izdevās. Izlūkošanas informācija 2022. gada janvārī palīdzēja man ar šo lēmumu.

Vai aizsarzības izdevumi tiek efektīvi kontrolēti. Kurš un kā to dara?

Man šķiet, ka tiek gana labi uzmanīti, jo mums ir ne tikai pašiem savas izmeklēšanas institūcijas, bet mūs “uzmana” arī lielais sabiedrotais ASV, jo drošības jautājumos alianse nevar atļauties neuzticamus partnerus Baltijā. Arī AM telpās mums ir daudz sabiedroto virsnieku ar kuriem kopā ministrija un NBS strādā pie dažādiem projektiem. Praktiski, nevienā citā ministrijā nav tikt daudz drošības un uzmanības.

NBS komandieris L.Kalniņš ir teicis, ka valsts aizsardzībai jābūt uz brīvprātības principiem balstītai. Tu būdams vēsturnieks, labi zini, ka mūsu neatkarības kaujas ne tuvu nebija uz brīvprātības principa un arī Ukraina aizvēra robežas karotspējīga vecuma vīriem. Vai VAD ieviešanu vairs nevar sačakarēt, atcelt un, vai tā ir iekļauta valsts totalitārās aizsardzības plānos, doktrīnā?

Visu var sačakarēt(smaids). Tomēr, ticu, ka tiks ieviesta un tā ir jāievieš! Esošajā situācijā VAD sačakarēšana ir līdzvērtīga pretvalstiskai darbībai. Mani patiesi izbrīna arī tās sabiedrības un politiķu daļa, kuri cenšas aiz brīvprātības un personiskās brīvības aizsega atrast argumentus, kāpēc iestāties pret VAD. Man tas nav pieņemami. Tiek izdomāti visjocīgākie argumenti, kāpēc nē (zaudēts laiks, maz maksās utt). Dažs draud ar atteikšanos no pilsonības, ja tiks iesaukts. Nez kapēc šeit pēkšņi aizmirst par igauņu vai somu piemēru? Tad protams, klasiskie argumenti- par maz informācijas. Tās ir atrunas. Es sevi uzskatu par gana individuālistisku un liberālu cilvēku, bet, ja tiek aizskartas manas valsts nacionālās intereses, es tiešām palieku neiecietīgs, jo visi Latvijas pacifisti un visi pārējie, kas priecājas par savām brīvībām Latvijā ir aizmirsuši, ka brīvības maksa ir asinis un aiz katra pacifista stāv kāds latvju karavīrs, kurš riskē ar savu dzīvību, lai pacifisti spētu priecāties par dažām brīvībām.

Zelta vārdi!

Vai ir izstrādāts pilnvērtīgs Civilās aizsardzības pasākumu komplekss bruņota konflikta gadījumam? Ja jā, tad cik tālu ir tā iedzīvināšana?

Nav pilnvērtīga civilās aizsardzības kompleksa. Tur ir jāiegulda daudz darba un ļoti negribētos, ka atkal visu uzveļ Aizsardzības ministrijai un NBS, pēc principa – ja ēzelītis nes, tad krausim uz muguras, kāmēr nevar panest. CA lielā mērā ir iekšlietu un pašvaldību kopdarbs, daudz jāiesaista arī citas nozares. AM var pieskatīt un atbalstīt, bet tai nedrīkst uzkraut visu atbildību, jo AM jāpilnveido militārā sadaļa. Manas ministrēšanas laikā esam attīstījuši CA izpratni, ir apzināti cilvēki, kas pārzin šo tēmu, ieskaitot manu parlamentāro sekretāri Baibu Bļodnieci, kurai devu uzdevumu izpētīt visu Ukrainas CA pieredzi. Šīs zināšanas nedrīkst pazust un tās jāliek lietā, vadoties pēc principa, ka laiks mums vienmēr pietrūkst!

Pasaki, lūdzu, nobeigumā Latvijas pilsoņiem, Tavuprāt mēs esam drošībā vai kara draudu ēnā?

Mēs esam drošībā un mums nav jāpaniko neparko. Bet, jāsaprot, ka drošības nekad nevar būt par daudz, lai gatantētu mūsu brīvību un neļautu mums uzbrukt ir pamatīgi jāiegulda aizsardzībā, militārajā industrijā, sabiedrības psiholoģiskajā briedumā un gatavībā gan paskatīties briesmām acīs, gan zināt kā rīkoties, ja briesmas pietuvojas. Pasaulē, pašlaik, notiek lielas izmaiņas un mums ir jātrenē sevi tā, lai mēs spētu mierīgi kuģot pāri nezināmām straumēm. Tāpēc, nekašķējamies savā starpā, sadarbojamies un priecājamies par mūsu brīvo valsti. Mums citas nav un nebūs.

Ināra Mūrniece būs laba Aizsardzības ministre?

Cerams. Dosim viņai laiku un es domāju, ka viss būs labi.

Paldies Tev par sarunu. Un veiksmi Tev nākotnes izaicinājumos. Un protams Slava Ukrainai !

🇺🇦

Paldies! Varoņiem slava!

🇱🇻
🇺🇦
Total
0
Shares
Related Posts