Par dokumentiem, baumām un prezidentiem

Mierīgajā ceturtdienas vakarā kāds soctīklu paziņa atrakstīja privātu ziņu ar jautājumu, ko es domājot par Levita skandālu. Jutos…

Mierīgajā ceturtdienas vakarā kāds soctīklu paziņa atrakstīja privātu ziņu ar jautājumu, ko es domājot par Levita skandālu. Jutos pārsteigta, ka ir kāds skandāls un uzzināju, ka Lato Lapsa ir sarakstījis grāmatu par to, ka prezidentam ar pilsonības un izglītības dokumentiem, maigi sakot, neesot viss kārtībā. Jaunnedēļ grāmata nonākšot pārdošanā. Pārsteigums pazuda. Atbildēju, ka kuluāru sarunas par šo tēmu biju dzirdējusi jau agrāk, pat no akadēmiskām aprindām. Nejutos izbrīnīta, ka tādas runas ir nonākušas arī līdz L. Lapsas ausīm un viņš ir pieķēries tēmai, kura sola pamatīgu skandālu.

Pieņēmumus, ka Lato Lapsa ir t. s. „melnā” PR (sabiedrisko attiecību) speciālists, kurš par attiecīgu samaksu ar dubļiem nolies katru, regulāri var lasīt latviskajā internetā. Turklāt vārdu „speciālists” pareizi ir likt pēdiņās, jo arī melno PR ir jāprot veidot. Ar prastu lamāšanos to nedara. Ar tīriem meliem arī nē. Tomēr labu laiku cirkulējušās baumas skar mūsu valsts augstāko amatpersonu. Nešķiet, ka, ņemot vērā šos apstākļus, būtu pareizi visu norakstīt uz kādām izteiktām L. Lapsas mantkārības un apmelošanas prasmēm. Šeit uz spēles ir ļoti nopietna lieta – valsts drošība. Tāpēc īsumā apkopošu tās domas, kuras esmu izteikusi privātās ziņās un sarunās, atbildot nu jau uz diezgan daudziem jautājumiem par šo tēmu.

Lato Lapsa un zilonis „ne no kā”

Vai ir iespējams, ka L. Lapsa var uztaisīt kādu skandālu ne no kā. Jā, tas ir iespējams. Jau esmu minējusi, ka zinu vismaz vienu tādu gadījumu. Tas attiecas uz mani. Vienā no savām grāmatām viņš (kā parasti – netieši) norāda uz manu necilo personu. Tur minētais konteksts nav nekādā sakarībā nedz ar mani, nedz ar kaut kādiem ar mani saistītiem notikumiem. Viņš uzpūta ja ne ziloni, tad palielu teļu pat ne no oda, bet no tukša gaisa. Lapsas kungs var pārmeklēt kaut vai visu debesu kanceleju, bet viņš neatradīs ne mazāko pavedienu, kurš kaut vai attālināti norādītu uz viņa grāmatā minēto kontekstu. Kāpēc es par to neesmu runājusi? Neredzu vajadzību. Man tas bija tikai kārtējais apliecinājums, ka nav jēgas tērēt laiku šī kunga sarakstīto pasaku kopojumu studēšanai. Bet atgriezīsimies pie tēmas par Egilu Levitu.

Pilsonība

Satversme nepieprasa, vismaz, cik man zināms, lai Latvijas pilsonība prezidenta amata pretendentam būtu no dzimšanas. Ir valstis, kurās nosacījumi ir atšķirīgi. Piemēram, par ASV prezidentu nedrīkst kļūt cilvēks, kurš nav dzimis ASV. (Domāju, ka daudzi atcerēsies skandālu, kuru mēģināja sarīkot Donalds Tramps, apgalvojot, ka Baraks Obama nemaz nav dzimis ASV). Egils Levits (kuru zinu vēl no Radio Brīvā Eiropa laikiem kā labu politisko norišu vērtētāju, kurš ir aktīvi līdzdarbojies Latvijai aktuālu jautājumu risināšanā jau vismaz no 80. gadu nogales) visdrīzāk varētu saņemt Latvijas pilsonību, pat ja viņam vispār neviens no radiem nebūtu latvietis. Šķiet, ka Latvijas Republikas pilsonība viņam pienāktos. Viņš to varēja saņemt pilnīgi legāli un tiesiskā ceļā. Pat ja viņam bija kāda cita pilsonība, viņš no tās varēja atteikties un tādējādi izpildīt LR Satversmes 37. pantu. Nevaru iedomāties, kāda iemesla dēļ viņam būtu bijis jāmelo, saņemot pilsonību vai kādēļ viņam tagad būtu jāpatur kādas citas valsts pilsonība.

Izslēgt, ka kaut kas nav kārtībā, tomēr pilnībā nevar. Prasītos pēc skaidrības, ka tiešām viss ir kārtībā, ja jau tāds jautājums paceļas. Kāpēc? Par to nedaudz vēlāk.

Izglītības dokumenti

Visvairāk jautājumu man personīgi ir gadījies dzirdēt par izglītības dokumentiem. Nav noslēpums, ka daudz kur pasaulē (arī tajā pašā Vācijā) notiek gadījumi, kad pēc gadiem atklājas, piemēram, ka kādam praktizējošam ārstam nemaz nav ārsta diploma un tamlīdzīgi brīnumi. Ir bijuši skandāli ar promocijas darbiem, doktora disertāciju plaģiātiem. Savā laikā Vācijas Aizsardzības ministrs Karls Teodors cu Gutenbergs šāda iemesla dēļ atkāpās no amata.

Savukārt izglītība Vācijā ir federatīvo subjektu, respektīvi, zemju pārziņā. Tā rezultātā arī juristu izglītība var atšķirties no zemes uz zemi, jo katrā zemē ir savs likums par juristu izglītību. Kopumā sistēma ir sakārtota un kvalifikācijas kritēriji Vācijas teritorijā ir skaidri. Hamburgā izglītību ieguvis zvērinātais advokāts var strādāt visā Vācijas teritorijā. Sava nianse ir iespējama brīžos, kad (īpaši agrāk) Vācijā iegūtu izglītības pakāpi, piemēram, Zviedrijā var kļūdaini pieņemt par augstākas pakāpes kvalifikāciju, nekā tā ir. Izglītības salīdzināšana joprojām nav pilnīgi vienkārša lieta, agrāk tas bija vēl sarežģītāk. Sarežģītāk, bet tomēr ne neiespējami. 99 % gadījumu kvalifikācijas Eiropā tika salīdzinātas korekti. Tie ir atsevišķi gadījumi, kur kāds bija izmantojis gadījumu vai neuzmanības rezultātā citā valstī ieguvis augstāku kvalifikāciju, nekā pienācās.

Latvijas specifika

Īpašs gadījums ir Latvija. Neatkarības atgūšanas posmā, kad šeit vēl atradās okupācijas karaspēks un mēs nebūt nevarējām būt droši, ka izdosies atgūt ilgoto neatkarību, pēdējais, par ko te kādam varēja būt interese, bija dokumentu pārbaudīšana cilvēkiem, kuri pielika palīdzīgu roku šajā smagajā procesā. Kā šis process norisinātos un kādi būtu rezultāti bez ārzemju ekspertīzes un trimdas atbalsta, tas vēl nav zināms.

Savas īpatnības mūsu akadēmiskajā vidē ir saglabājušās vēl joprojām. Tās laiku pa laikam izsauc lielākus vai mazākus skandālus. Problēmas bija ar savā laikā Latvijas Universitātē piešķirtajiem zinātniskajiem grādiem mākslas zinātnēs, par ko rakstīja latviešu mediji. Mums nez kāpēc šķiet, piemēram, pilnīgi normāla situācija, kad doktora disertācijas kino kritikā divas recenzentes ir teātra zinātnieces. Kino vai teātris – tā teikt, tāda aktieru padarīšana vien ir. Gan jau tiks galā…

Mums par nelaimi citur pasaulē daudz akurātāk pieiet zinātnisko grādu vērtēšanai, kas noved pie Latvijā iegūto grādu „nesapratnes”. Vēl pagājušajā gadā Somijā izcēlās skandāls, kad atklājās mūsu Dāvja Sīmaņa „šmuce” ar grādiem. Profesora vietu kungam nācās atstāt. Universitāte saņēma publisku nopēlumu par paviršu pieeju kritēriju pārbaudē. Tā kā Somijā ir likums, kurš nosaka, ka cilvēks nevar palikt bez darba, ja viņa darba devējs ir kļūdījies kvalifikācijas izvērtēšanā, tad D. Sīmanis mēģināja panākt, lai viņam universitāte iedod citu darba vietu. Ar to beidzās visa tā padarīšana, es gan vairs neizsekoju.

Vai var pieļaut situāciju, ka Egilam Levitam neviens Latvijā tā arī nekad nav pajautājis uzrādīt visus izglītības dokumentus? Zinot mūsu attieksmi pret grādiem un diplomiem, tādu situāciju pieļauju gan. 80./90. gadu mijā par tādām lietām domāt laika nebija. Vēlāk, kad cilvēks jau ir bijis Tieslietu ministrs un ir Latvijā atzīta autoritāte juridiskajos jautājumos, ļoti iespējams, ka nevienam pat prātā nenāca pajautāt viņam uzrādīt dokumentus. Kā nu tā pēkšņi piekasīties, neērti taču. Visi taču tāpat viņu zina, pazīst un novērtē…

ES tiesas tiesneša amats

Vai es ar to gribu teikt, ka uzskatu par patiesību baumas par izglītības dokumentu trūkumu. Nē, es tā nedomāju. Man nav pamata nedz ticēt, nedz neticēt šādiem apgalvojumiem. Es nezinu. Runāju tikai un vienīgi par to, ka nav pilnīgi izslēdzama iespēja, ka Latvijā neviens tos nav pārbaudījis. Vai tas bija jādara brīdī, kad E. Levita kandidatūra tika virzīta ES tiesas tiesneša amatam? Nezinu.

Līgumā par Eiropas Savienības darbību (konsolidētajā versijā) 253. pantā tiesneša izraudzīšana ir aprakstīta sekojoši:

Tiesas tiesnešus un ģenerāladvokātus izraugās no tādu personu vidus, kuru neatkarība nav apšaubāma un kuras atbilst prasībām attiecībā uz tiesnešu augstākajiem amatiem savās valstīs, vai kuras ir juristi ar atzītu kompetenci; viņus uz sešiem gadiem amatā ieceļ dalībvalstu valdības, savstarpēji vienojoties, pēc apspriešanās ar 255. pantā paredzēto komiteju. (pasvītrojums mans, I.B.)

Konkrētu norādi, ka izglītības dokumentus pārbauda kāda ES institūcija, es neatradu. Vai tas tiešām nozīmē, ka pietiek ar dalībvalsts valdības lēmumu, es pilnīgi precīzi pateikt nevaru. Tāds ir likuma pants, lai konkrētāk spriež jomas eksperti.

Ir svarīgi uzsvērt, ka Latvijas prezidenta amata priekšnosacījums nav augstskolas diploms. Cilvēkam ir jābūt vismaz 40 gadus vecam. Virspusēji spriežot E. Levitam ir vismaz 40 gadi un nekādu formālu ierobežojumu, kuri liegtu viņam ieņemt šo amatu nav. Vismaz no malas nešķiet, ka tādi būtu. Tad par ko te vispār ir runa?

Valsts drošība

Uz mirkli iedomāsimies sevi Egila Levita vietā, ja gadījumā šajās apsūdzībās ir kaut vai daļa patiesības. Vai būtu viegli piecelties un pateikt, pagaidiet, pirms jūs mani ceļat vienā vai otrā amatā, jums ir jāzina, ka mana juridiskā izglītība nav pilnīgi pabeigta vai es esmu teicis nepatiesību pie pilsonības saņemšanas? Protams, ka tas būtu bijis jāpasaka. Tomēr, ja nu tas netika pateikts? Kas tad?

Tad mums ir prezidents, kurš, lai arī formāli izpilda visus amata priekšnoteikumus, tomēr nekādā gadījumā negribētu, lai visa sabiedrība uzzinātu patieso situāciju. Secinājums ir ļoti vienkāršs: cilvēkiem, kuri zina patiesību, ir ļoti liela vara pār prezidentu. Viņam ir augstākā pielaide valsts noslēpumam. Ja patiesība ir zināma mums naidīgu spēku pārstāvjiem, vai viņi kavētos izdarīt spiedienu uz prezidentu? Ja patiesība ir zināma kādai ļaužu grupai Latvijā, vai šie cilvēki kavēsies izmantot prezidentu, lai nostiprinātu savu ietekmi un stāvokli sabiedrībā? Prezidentam ir daudzas iespējas. Piemēram, viņš ieceļ Ordeņu kapitula sastāvu. Vai tāds cilvēks/cilvēki varētu iedomāties ieņemt vietu tajā? Vai „palūgt”, lai viņam/viņiem piešķir ordeni? Vai pieprasīt kādu daudz lielāku pakalpojumu? Atbildi atstāšu lasītāja ziņā.

Uzskatu, ka likmes ir pārāk augstas. Te ir runa par valsts drošību un par ietekmes sfērām valsts iekšpusē. Tāpēc nevaru īsti izprast, kāpēc prezidents preses konferencē uz jautājumu, vai viņš lasīs Lato Lapsas grāmatu, atbildēja, ka pasaulē katru dienu iznāk daudzas grāmatas, un visas prezidents nevar izlasīt. Tā gluži nav, ka katru dienu tiktu publicētas grāmatas par Egilu Levitu. Šīs apsūdzības ir ļoti smagas un skar būtiskus Latvijas drošības aspektus. Manuprāt, prezidentam ir jāievieš skaidrība attiecībā uz šo lietu. Mēs esam pārāk pieraduši pie tā, ka politiķiem nav jāatskaitās sabiedrības priekšā. Prezidents, izkliedējot neskaidrības, radītu labu priekšzīmi tam, kā politiķiem ir jāizturas pret saviem vēlētājiem un nodokļu maksātājiem. Šoreiz tas nav grūti. Te ir runa nevis par kādiem abstraktiem apgalvojumiem, bet par konkrētiem, ar dokumentiem pierādāmiem faktiem. Vismaz Baraks Obama ar dokumentiem savu dzimšanas vietu un tiesības uz ASV pilsonību pierādīja.

Publiciste Iveta Buiķe https://ivetabuike.wordpress.com/2020/07/05/par-dokumentiem-baumam-un-prezidentiem/

Total
0
Shares
Related Posts