Jau vairākus gadus Latvijas sabiedrībā aktuāla un neapsīkstoša ir diskusija par lūšu medībām, reizēm arī ar plašāku tvērumu – ne tikai par lūšiem. Galvenās diskusijas puses ir mednieki un vides aizsardzības pārstāvji, un tām ar dažādiem viedokļiem pievienojas sabiedrības pārstāvji – ētisku apsvērumu, personīgās, radu vai draugu pieredzes, uzskatu vai citu iemeslu vadīti, atbalstot vienu vai otru pusi. Diskusija ir asa, nereti pretēju vai citu viedokli aizskaroša, drīzāk nekonstruktīva. Bet ko par šo jautājumu saka atbildīgās valsts iestādes? Tās diemžēl nedzirdam šajā diskusijā.
Konstatējot, ka informācija, kas būtu uzticama, nav viegli atrodama, nav skaidra un pilnīga, dažādos avotos – atšķirīga un pretrunīga, un, izvērtējot saņemtās sūdzības un iesniegumus, Valsts kontrole nolēma veikt atbilstības / lietderības revīziju “Vai Latvijā tiek nodrošināta ilgtspējīga sugu apsaimniekošana un tai atbilstoša medību saimniecības uzraudzība?”, lai sabiedrībai sniegtu iespējami objektīvu izvērtējumu par situāciju medījamo sugu apsaimniekošanā Latvijā un valsts institūciju lomu tajā.
Revīzija ir pabeigta un tās ziņojums tiek nodots interesentu rīcībā. Tajā vienkopus ir apkopoti dažādi dati un viedokļi, vērtējot tos šādā kontekstā:
- Eiropas nozīmes īpaši aizsargājamo medījamo sugu regulējošā Latvijas tiesiskā ietvara atbilstība Eiropas Savienības direktīvām;
- par medījamo sugu apsaimniekošanu atbildīgās iestādes – Valsts meža dienesta – darbība medījamo dzīvnieku populāciju stāvokļa novērtēšanā un lemšanā par medījamo sugu pieļaujamajiem nomedīšanas apjomiem;
- Valsts meža dienesta darbība medības reglamentējošo normatīvo aktu ievērošanas uzraudzībā, tostarp Valsts kontroles iepriekšējā revīzijā konstatēto trūkumu novēršanā.
Latvijā nemedījamo sugu apsaimniekošana ir Dabas aizsardzības pārvaldes pārziņā, medījamo sugu apsaimniekošana – Valsts meža dienesta pārziņā. To, kuras sugas ir medījamas, kuras nav, noteicis Ministru kabinets.
Lai arī varētu domāt, ka medījamo sugu apsaimniekošana ietekmē relatīvi nelielu sabiedrības daļu – medniekus (Latvijā ir vairāk kā 21 tūkstotis mednieku), tomēr ietekme ir ievērojami plašāka. Šie pasākumi tieši ietekmē meža īpašniekus, lauksaimniekus, kuru īpašumiem meža dzīvnieki rada postījumus, tie skar plašāku sabiedrību vietās, kur caur apvidiem, kuros mīt meža dzīvnieki, vijas lielceļi, un notiek ceļu satiksmes negadījumi sadursmē ar meža dzīvniekiem. Netiešā ietekme ir plašāka – vērtību aizskaroša, jo sabiedrībā pastāv dažādi uzskati par dzīvnieku nogalināšanu – sākot no tā, ka vispār neatbalstīt dzīvnieku nogalināšanu, neatbalstīt nogalināšanu trofeju iegūšanai vai hobijam, bet pieļaut pārtikas ieguvei un aizsardzībai no dažādiem postījumiem, līdz tam, ka atbalstīt un sekmēt medības visplašākajā izpausmē.
Mednieki uzskata, ka sabiedrībā nav objektīvas izpratnes par mednieku lomu dabas procesu regulēšanā, un ka tieši mednieki nodrošina sabiedrības interešu aizstāvību.
Valsts kontrole revīzijā pārliecinājās, ka medījamo sugu apsaimniekošanas procesa raksturīgākās iezīmes ir neskaidri dati – tātad iespēja ar tiem manipulēt, un interešu līdzsvara trūkums.
Lai Latvijas izvirzītais mērķis – kļūt par Eiropas Savienības līderi dabas kapitāla saglabāšanā, palielināšanā un ilgtspējīgā izmantošanā – nebūtu tikai deklaratīva frāze, uz šo mērķi jāvirzās arī par
sugu apsaimniekošanu atbildīgajām iestādēm, kam noteikts pienākums, pieņemot lēmumus par sugu apsaimniekošanas pasākumiem, sabalansēt dabas aizsardzības, ekonomiskās un sociālās intereses. Vai tas tā notiek?
Par lūšiem
Tikai trīs ES valstīs ir atļautas lūšu – Eiropas mērogā īpaši aizsargājama plēsēja – medības – Latvijā, Somijā un Zviedrijā. Ziemeļvalstīs lūši apdraud ziemeļbriežu audzēšanu, bet Latvijā nav zinātnisku pierādījumu, ka šī populācijas apmēru pašregulējošā suga rada apdraudējumu cilvēkiem un nodara postījumus saimniecībām. Tomēr atļautais medību limits ir lielāks nekā Somijā un Zviedrijā.
Valstij par sugas stāvokli regulāri jāziņo Eiropas Komisijai. Latvija savā ziņojumā līdzās oficiālajiem Valsts meža dienesta datiem, kuru pamatotībai revidenti nevarēja izsekot, norādījusi arī atšķirīgo eksperta vērtējumu. Tas, ka valsts pati netic saviem oficiālajiem datiem un nespēj izšķirties par iespējami precīzāku informāciju, zināmā mērā skar valsts reputāciju. Arī kaimiņi Igaunija, Lietuva mūs nesaprot.
Oficiālie dati par populācijas stāvokli nav izsekojami, datiem paši neticam, bet izmantojam īpaši aizsargājamas sugas dzīvnieka medību atļaušanai un salīdzinoši lielu limitu noteikšanai. Kāpēc pie izvirzītā mērķa par bioloģisko daudzveidību nerīkojamies iespējami saudzīgi pret sugu, aizliedzot tās medības vai balstoties uz maksimāli piesardzīgākajiem datiem? Lūšu medības neietekmē būtiski dažādu citu sugu regulāciju, neskar sabiedrības vispārējas ekonomiskās un sociālās intereses, tās skar tikai konkrētas grupas – mednieku – intereses, tradīcijas, sāncensību.
Un nonākam pie interesēm – arī uzraugošo institūciju pārstāvji, daļa likumu, noteikumu pieņēmēju, meža īpašnieku vai to pārstāvji vienlaicīgi ir mednieki vai tiem tuvu stāvoši. Bet Dabas aizsardzības pārvaldei nav pietiekamas “teikšanas” par medījamām sugām, kur nu vēl nevalstiskiem vides aizsardzības aktīvistiem.
Rodas jautājums, vai, 21.gadsimta otrai desmitgadei noslēdzoties, neesam vēl tiktāl nobrieduši, lai atteiktos no tādu īpaši aizsargājumu sugu kā lūsis trofeju medībām vispār?
Iespējams, šeit, paužot revīzijas secinājumus par lūšu medībām, neizdevās neizrādīt mednieku valodā tā saukto “sevis cienošas kaķu tantes viedokli” , tāpēc, aicinu iepazīties ar ziņojumu, kur runāts, ne tikai par lūšiem, bet arī par pārējām medījamām sugām (vilkiem, briežiem, stirnām u.c.). Tās nodara postījumus mežsaimniecībai, lauksaimniecībai un rada satiksmes drošības apdraudējumus. Dati liecina, ka dzīvnieku izdarītie postījumi pieaug, arī izdevumi to novēršanai. Ir palielinājušies medību limiti un oficiālie dati par nomedīto dzīvnieku skaitu. Tomēr revīzijā neguvām pārliecību, ka dati par dzīvnieku skaitu mežā un nomedītajiem ir patiesi; vai medīti tiek visi postītāji; vai sezonai noslēdzoties netiek “norakstīti” neizlietotie savilcēji, jo to maksa ir tik niecīga?
Vienlaikus, atbildīgās iestādes nevar atbildēt, vai visi mežu īpašnieki un lauksaimnieki veikuši pietiekamus aizsardzības pasākumus pret postījumiem. Nenoliedzam medību būtisko nozīmi postījumu novēršanā, bet, vai tomēr mūsdienās dzīvnieku nogalināšanai nevajadzētu būt pēdējam risinājumam, kad pārējie preventīvie pasākumi veikti?
Valsts kontroles ieskatā, atbildīgajām iestādēm būtu vairāk jāpievērš uzmanība un jāievieš laika garam atbilstošu tehnoloģisko rīku izmantošana sugu monitoringā un medību uzraudzībā.
Pateicamies par sadarbību Zemkopības ministrijai, Valsts meža dienestam, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai, Dabas aizsardzības pārvaldei, Latvijas Valsts Mežzinātnes institūtam “Silava” un tā vadošajam pētniekam dr.biol. Jānim Ozoliņam, AS “Latvijas Valsts meži” un vides aizsardzības organizācijām, mednieku klubu vadītājiem un medniekiem.
Valsts kontroles departamenta direktore
Inga Vilka
