Šonedēļ Latvijas sabiedrība uzzināja, ka par Valsts policijas priekšnieku tiks iecelts Armands Ruks, kurš konkursā uz šo amatu nemaz nav piedalījies, bet kuru tas interesē…?
“Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm dienesta gaitas likums.” 9.pants (2) Iekšējās drošības biroja, Valsts policijas, Valsts robežsardzes, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta un Ieslodzījuma vietu pārvaldes vadītāju amatā uz pieciem gadiem ieceļ attiecīgais ministrs pēc tam, kad attiecīgo kandidatūru apstiprinājis Ministru kabinets. Trīs mēnešus pirms termiņa beigām pēc attiecīgā ministra ieteikuma Ministru kabinets pieņem lēmumu par termiņa pagarināšanu uz pieciem gadiem vai lēmumu par atbrīvošanu no Iestādes vadītāja amata. Attiecīgais ministrs par Ministru kabineta lēmumu informē attiecīgās Iestādes vadītāju un saskaņā ar pieņemto lēmumu pagarina termiņu uz pieciem gadiem vai atbrīvo Iestādes vadītāju no amata.
2020.gada martā tika izsludinās konkurss uz Valsts policijas priekšnieka amatu. Šāda kārtība līdz šim nav bijusi, bet Latvijā taču tagad valda jaunā politika un bezkompromisu tiesiskums. Konkursa idejas autors bija Iekšlietu ministrs Sandis Ģirģēns (KPV LV jeb valstij jāsāk ar sevi). Pārējās koalīcijas partijas šo ideju uztvēra skeptiski un noraidīja, taču vēlāk neiebilda par ministra ieceri paspēlēties savas nozares smilškastē.
Ar iekšlietu ministra Sanda Ģirģena (KPV LV) rīkojumu apstiprināto konkursa komisiju vada IeM valsts sekretārs Dimitrijs Trofimovs, komisijas vadītāja vietnieks ir IeM parlamentārā sekretāre Signe Bole. Komisijas locekļi ir iekšlietu ministra padomnieks Jānis Veide, IeM valsts sekretāra vietnieks Jānis Bekmanis, Valsts drošības dienesta priekšnieks Normunds Mežviets, Valsts robežsardzes priekšnieks Guntis Pujāts, Satversmes aizsardzības biroja direktors Jānis Maizītis, Iekšējās drošības biroja priekšnieks Valters Mūrnieks un Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta virsprokurors Arvīds Kalniņš.
Valsts policijas priekšnieka konkursa atlases komisijā gandrīz visu Tiesību aizsardzības un drošības iestāžu priekšnieki un IeM vadošie darbinieki. Viss nopietni, bez jokiem…
Uz VP priekšnieka amatu piesakās policijas ģenerālis Andrejs Grišins (šobrīd VP priekšnieka pienākumu izpildītājs), policijas ģenerālis Juris Šulte ( Rīgas reģiona policijas priekšnieks) un policijas pulkvedis Normunds Grūbis (Galvenās administratīvās pārvaldes priekšnieka vietnieks).
Ar šādu konkursu bija par maz, tāpēc ministrs Ģirģēns izdomāja, ka visus pretendentus jāpārbauda ar poligrāfu, jeb tautā sauktu par melu detaktoru. Šāda ideja jau saknē ir diezgan pazemojoša, jo poligrāfu Latvijā izmanto kā līdzekli, kas palīdz atklāt noziegumus, taču sēdināt policijas ģenerāļus kā tādus blēžus pie poligrāfa, kaut viņu reputācijai ēnas nav ir vairāk nekā nožēlojami.
J.Šulte ar N.Grūbi poligrāfa pārbaudi izgāja, bet A.Grišins nepiedalījās aizbildinoties ar veselības problēmām, taču ticamāk, ka vienkārši nepiekrita šim pazemojumam, par to viņam var tikai paspiest roku.
05. oktobrī Latviju pāršalc ziņa, ka Iekšlietu ministram S.Ģirģēnam smilškastē spēlēties apnika, tāpēc izlēma, ka par Latvijas Valsts policijas priekšnieku iecels Armandu Ruku (Kriminālizmeklēšanas pārvaldes priekšnieks), kurš šajā amatā stājās tikai šovasar, bet pirms tam strādāja vienā no kriminālpolicijas struktūrvienībām, kuras vadošās amatpersonas policijas amatu hirearhijā ir daudz zemākā pakāpē nekā piemēram tas pats A.Grišins, kurš ir visas kriminālpolicijas priekšnieks.
Norobežojoties no tā vai A.Ruks ir labs vai slikts, atbilst šim amatam vai nē, šokē manevri, kādos Latvijā valsts pārvaldes augstākos amatos ieceļ amatpersonas. Pēc kādiem kritērijiem tieši A.Ruks? Ministram iepatikās? Čoms? Kopā šnabi dzer? Copē vai medībās brauc? Kam policijā ir vajadzīgas dienesta pakāpēs, ja zemākstāvošie darbinieki amatos var apjāt savus priekšniekus?
Kāda Latvijā var būt motivācija profesionāļiem pieteikties konkursos uz vadošiem valsts pārvaldes amatiem, ja viss notiek šādi-politiķi sagribēja un iecēla savējos. Kādam domājiet ir vajadzīgi šie publiskie pazemojumi?
Un kas vēl ļoti šokē šajā stāstā, valdošās koalīcijas un ministru prezidenta K.Kariņa reakcija uz šādiem partneru izgājieniem. K.Kariņš: “Konkurss nav izdevies, tagad ir jautājums, kāpēc tas nebija izdevies, jo man nav skaidri zināmi iemesli. Tomēr galvenais, ka ir izvirzīts kandidāts, kurš tagad publiski ir zināms, par kuru var diskutēt un apspriest.”
Ko apspriest? Sabiedrībai ir kaut mazākā nojausma kā A.Ruks strādājis kriminālpolicijas spelenā struktūrvienībā? Kariņam “motors darbojas, bet šofera vairs nav”?
Latvijas politiķi strādā kā tirgū. Sadala valsts pārvaldes amatus, ieceļ tur sev simpātiskos kadrus, viens otram netraucē, neiedziļinās, vai valsts policijai labs priekšnieks, vai Augstāko tiesu nevada čekas maisu figurants un vai augstās valsts amatpersonas vispār atbilst saviem amatiem, jo domas tikai ir vienā virzienā, par sevi, savu kabatu, savu draugu labklājību, bet tikai ne par valsti. Par Latviju tik skaisti parunāt ir forši.
